Pirms dažiem gadiem amerikānietes Sāras Saporas vecāki nonāca slimnīcā, un kopš tā laika viņai nācās krasi mainīt savu dzīvi.
Viņa pārcēlās pie viņiem uz Ņujorku un atstāja karjeru. Tajā laikā meitene strādāja 17 stundas dienā mārketingā un sabiedrisko attiecību jomā, viņai bija ļoti saspringts darba grafiks, un, izņemot darbu, nekam citam nebija laika.
Viņa gandrīz visu dienu sēdēja pie datora un gandrīz nekustējās, un, laikam ejot, sāka pamanīt, ka viņai ir grūti veikt pusotra kvartāla attālumu no autostāvvietas līdz mājām un līdz slimnīcai, kur tika hospitalizēti viņas vecāki.
“Man vispār nebija spēka, sāpēja ceļgali, mugura, vienmēr jutu trakas sāpes, kurām pat nepievērsu uzmanību, jo biju pie tām pieradusi,” stāsta Sāra, “daudzas vienkāršas lietas šķita pilnīgi nereālas, un es pat nevarēju sapņot par personīgo dzīvi.
